Tautasdziesmās Meža māte ir meža saimniece, sargātāja un kopēja, apveltī
savus aizbilstamos. Ir saglabājušās ziņas, ka Meža mātei doti
ziedojumi. Mednieks pirms došanās medībās, nesis upuri, arī, cērtot koku
šūpuļa līkstei, ar pietu celmā iesists naudas gabals kā ziedojums Meža
mātei. Par Meža māti mēdza dēvēt vecāko koku apriņķī, pie kura tad arī
nolika ziedojumus. Uzskatīja, ka šī koka nocirtējam gaidāma liela
nelaime vai pat nāve
Tà sacīja Meža māte,
Pār siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpolî.
Krūma māte, Meža māte,
Gani manas avitiņas;
Kad es iešu tautiņâs,
Ik pie krūma ziedu likšu.
Gan zināja Meža māte,
Kas katram piederēja:
Lāčam sieksta, briežam blīgzna,
Zaķam sīki žagariņi.
Klusiņām klausījos,
Ko solīja Meža māte:
Priedei sagšu, eglei sagšu,
Paeglei villainīti.
Labrīt, labrīt, Meža māte,
Ko tie tavi putni dara?
Zaķis līda līdumiņu,
Lapsa pirti kurenāja,
Dzenis kala tipu tapu,
Raibi svārki mugurâ.
Meža māte putnus sauca,
Kalniņâ stāvēdama:
Irbe Grieta, sloka Maija,
Teterēga Madaliņa.
Meža tēvs savus sauca,
Lielu tauri taurēdams:
Sīlis Pieča, dzenis Jurka,
Sīkspārnītis Bērtulīts.
Meža māte putnus sauca,
Kalniņâ stāvēdama:
Sloka Grieta, irbe Maija,
Paipaliņa Madaliņa.
Meža māte putnus sauca,
Kalniņâ stāvēdama:
Sīlīts Juris, dzenīts Jānis,
Teterītis Bērtulītis;
Es, tā pate putnu māte,
Teterene Madelene.
Man pašam Laimes māte
Līgaviņu audzināja;
Lauka māte, Meža māte
Tai pūriņu darināja.
Ai, bagāta Meža māte,
Sprūdi manu amatiņu,
Tu jau pate gana redzi,
Caur cepuri mati līda.
Ei, bagāta Meža māte,
Sprūdi manu lamatiņu,
Jau tu paša gan zināsi,
Vāja mana cepurīte.
Jāņu nakti, bāleliņi,
Nejājiet pieguļâ:
Meža māte suņus sauca,
Rīdìs jūsu kumeliņus.
|
''Zintnieku biedrība ZELTA ATSLĒDZIŅA"
