Rasu vāca dziedniecības vajadzībām no astronomiskām Lieldienām, kad diena un nakts ir vienāda garuma, līdz Līgo vakaram, kad ir gada īsākā nakts. Pēcāk rasai vairs nav tā spēka. Pļāvēji, sākot pļaut pirms Sauleslēkta, pirmo vālu nopļaujot, rasu kopā ar tikko pļautas zāles sulu no izkapts ielēja traukā un izdzēra. Tas ir arī vienkāršākais veids, kā vāc rasu.

Rasu vāc ar linu audumu, uztverot no zāles. Šim nolūkam ņēma smalku linu audumu un, velkot to pa mitro, rasaino zāli, savāca tajā rasu. Pēcāk rasu no auduma izspieda virs nemetāliska trauka. Par cik man vienmēr ir bijis vajadzīgs neliels daudzums rasas, es to esmu vācis ar vienkāršāku, bet darbietilpīgāku paņēmienu – pārlejot no raspodiņu lapām tieši krūzītē. Ir dzirdēts, ka īpaša rasa esot vākta šādā veidā – no āža raga darinātā traukā un tikai no raspodiņu lapām.